Es beidzot saņēmos izmēģināt audiogrāmatas. Lejupielādēju no kopienas servera Strugacku "Pikniku ceļa malā" un Hemingveja "Sirmgalvi un jūru". Pirmo biju lasījis jau iepriekš, bet otro nebija gadījies. Pirmajā ir audio efekti, piemēram, fona balsis uz ielas vai trauku šķindoņa ēdnīcā. Abās ir veiksmīgs muzikālais pavadījums. "Piknikā" tas ir – klasisks, biedējošs un "dīvains" ambient, kas gandrīz visur izklausās organiski un it nemaz ne absurdi patētiski, kā tas bieži mēdz būt ar šāda veida mūziku, it īpaši to, kas radīta uz padomju sintezatoriem. "Sirmgalvī un jūrā" – kaut kāda tautas ģitārmūzika (flamenko radiniece?), izpildīta mēreni studijiski skaisti.
"Piknikā" ir pieņemts diezgan strīdīgs lēmums: katru varoni ierunā savs aktieris, bet vides apraksti un komentāri (netiešā runa) daudzviet ir vienkārši izlaisti. Tādējādi grāmata ir kļuvusi drīzāk par radiolugu, taču vienlaikus zaudējusi daļu savas jēdzieniskās slodzes. Otrajā grāmatā visu tekstu un varoņu runu lasa viens aktieris, taču dara to kolosāli. Uzreiz nāk prātā bijušais santehniķis, bet tagad tukšo pudeļu lasītājs Goblins, kurš savu tulkojumu ierunāšanā lieliski "ākstās" (viņa paša izteiciens).
Secinājums: klausīties audiogrāmatas var un vajag, it īpaši, ja esat audiālis, grāmata ir kvalitatīvi veidota, un jums ir laiks, kad neko citu darīt nesanāk.
Audiogrāmatas
2006-05-25